Mēs ar vīru Juri pirms trim gadiem beidzot pielikām punktu savam lielajam sapnim – pabeidzām celt vasarnīcu Saulkrastu pusē, netālu no jūras
Tas nebija vienkārši dārza namiņš, bet gan vieta dvēselei: paši savām rokām uzbūvējām kārtīgu guļbūves pirtiņu, iekārtojām plašu, gaišu koka lapeni vakara sarunām un investējām tiešām labā, profesionālā grilā. Mēs esam atvērti un sabiedriski cilvēki, mums vienmēr ir patikušas kuplas kompānijas, tāpēc savā naivumā uzreiz paziņojām visiem paziņām: “Draugi, vārti vaļā! Brauciet ciemos jebkurā brīdī, mēs vienmēr būsim priecīgi jūs redzēt savā lauku paradīzē!”
Izrunājot šo frāzi, mēs, paši to neapzinoties, parakstījām sev un brīvprātīgi pieteicāmies kļūt par neapmaksātu apkalpojošo personālu. Īpaši ar savu nekaunību un pašsaprotamību izcēlās viens pāris no mūsu paziņu loka – Lāsma un Pēteris. Viņi burtiski uztvēra mūsu uzaicinājumu un sāka parādīties pie mūsu vārtiem teju katrā nedēļas nogalē. Scenārijs gadu no gada, nedēļu no nedēļas bija viens un tas pats, gluži kā iestrēgusi plate.
Piektdiena, agrs vakars, ap to laiku, kad saule sāk lēnām slīdēt uz jūras pusi. Atskan spalgs zvans pie dārza vārtiņiem. Tur, starojot kā tikko izpucēti pieclatnieki, stāv Lāsma un Pēteris – enerģijas pilni, atpūtušies un sārtiem vaigiem.
– Sveiki, dārza darbu draugi! – skaļi un dobji sauc Pēteris, jau pa gabalu vicinot rokas. – Mēs te izrāvāmies no Rīgas asfalta džungļiem pie jums, uz svaigu priežu gaisu! Sastrēgumi uz Tallinas šosejas bija vienkārši murgaini, tikko kustējāmies uz priekšu, esam tā izbadējušies, ka vēl nekad!
Rokās viņiem, protams, nebija nekā. Viņi nekad neapgrūtināja sevi ar smagiem iepirkumu maisiem. Labākajā gadījumā no somas dzīlēm tika izvilkta viena paciņa “Selgas” cepumu pie tējas vai kāds lēts arbūzs no akcijas plaukta. Bez liekas kavēšanās viņi devās uz terasi, demonstratīvi iekrita mīkstajos pītajos krēslos un sastinga gaidās, it kā atrastos augstas klases restorānā. Tajā pašā brīdī mums ar Juri sākās “otrā maiņa” pēc smagas darba nedēļas pilsētā.
Juris, pat nepaspējis novilkt krekliņu, devās skaldīt malku un kurt grillu (gaļu mēs, protams, bijām pirkuši un marinējuši paši par savu naudu pēc labākajām receptēm). Es tikmēr virtuvē zibenīgi griezu sezonas dārzeņu salātus, klāju galdu ar labākajiem linu galdautiem un vārīju svaigi plūktu piparmētru tēju. Mūsu dārgie draugi ēda ar apskaužamu apetīti, starp kumosiem neaizmirstot mūs dāsni apbērt ar komplimentiem:
– Ak, Anita, šī marināde ir vienkārši šedevrs! Pirkstiņus var nolaizīt, mēli norīt! Un tie jaunie kartupelīši ar sviestu un dāsnu devu diļļu – tā ir vienkārši kulinārā simfonija!
Pēc sātīgajām vakariņām, kad saule jau bija norietējusi, viņi pašsaprotami devās uz pirti. Malku, protams, bija sagatavojis Juris, bet aromātiskās bērzu un ozola slotas biju izmērcējusi es. Sestdienas rītos viņi mēdza mosties tikai ap pusdienlaiku, kad māja jau smaržoja pēc manām tikko ceptajām pankūkām.
– Gluži kā labākajā sanatorijā pie jūras! – Lāsma svētlaimīgi piemiedza acis, sūcot kafiju un baudot skatu uz dārzu.
Līdz svētdienas pēcpusdienai viņi parasti posās mājup – atpūtušies, enerģijas pilni un saulē skaisti nosauļojušies. Viņi aizbrauca, mums atstājot kalnu ar netīriem traukiem, pilnīgi iztukšotu ledusskapi un virtuālu čeku no lielveikala par visai iespaidīgu summu, ko mēs klusējot apmaksājām no savas ģimenes budžeta. Visas garās vasaras garumā viņi ne reizi neiedomājās pajautāt: “Mīļie, mēs te visu laiku pie jums dzīvojamies, varbūt mums samesties naudai par pārtiku? Vai varbūt nākamreiz atvest kasti ar produktiem?”
Viņiem laikam tiešām šķita, ka visi lauku labumi, dārgā gaļa un dzērieni vasarnīcā aug paši no sevis, tieši mūsu ledusskapja plauktos. Mūsu pacietības mērs pilnībā bija pilns augusta vidū, kad tveice kļuva nepanesama. Lāsma piezvanīja ceturtdienas pēcpusdienā:
– Anita, mums te tāds plāns – mēs piektdienas vakarā būsim klāt. Pēteris man te visu rītu dīca, ka viņam nenormāli kārojas tavu slaveno soljanku, kas vārīta lielajā kazanā uz ugunskura, viņš par to vien sapņo. Un, lūdzu, nopērciet gaļu, ja? Tikai ņemiet labu liellopu, to cūkgaļu mēs pēdējā laikā kaut kā vairs negribam, par smagu.
Es lēnām noliku klausuli, dziļi ieelpoju un paskatījos uz Juri, kurš bija dzirdējis katru vārdu.
– Soļanku? Liellopa gaļu? – viņš neticīgi pārprasīja. – Anita, man šķiet, ka mēs pamazām esam kļuvuši par bezmaksas restorānu pēc izsaukuma, nevis draugiem.
– Viss, – es stingri noteicu. – Man pietiek. Šajās brīvdienās mēs rīkosim “atvērto durvju dienu”. Tikai šoreiz tās būs atvērtas, bet pilnīgi tukšas durvis.
Es demonstratīvi neaizbraucu uz veikalu. Nenopirku pilnīgi neko. Pat ne maizes kukulīti. Mūsu ledusskapī vientulīgi stāvēja pustukša sinepju burciņa, piena paka, kurai drīz beigsies termiņš, un desmit olas. Piektdienas vakarā draugu auto ieripoja pagalmā, un viņi burtiski ielidoja teritorijā.
– Uh, esam izsalkuši kā izbadējušies vilki. – Pēteris apmierināti saberzēja plaukstas. – Kur tad ir mūsu zupiņa? Vai man tikai šķiet, vai arī es vēl nejūtu tās dievišķo smaržu?
Viņi bez aicinājuma apsēdās pie pilnīgi tukšā koka galda lapenē un gaidīja brīnumu. Es iznācu pie viņiem ar pilnīgi tukšu, mirdzošu porcelāna šķīvji rokās un savu vismīļāko, nevainīgāko smaidu.
– Sveiki, mani dārgie! Mēs jūs tā gaidījām. Tikai lūk, sanāca tāda maza ķibele – mēs ar Juri šonedēļ darbā bijām līdz ausīm, strādājām virsstundas un vienkārši nepaspējām iebraukt veikalā. Vispār. Ne reizi.
– Kādā ziņā – nepaspējāt? – Lāsmas sejā smaids burtiski izdzisa, un viņa neizpratnē sarauca pieri. – Bet kā tad ar vakariņām? Mēs rēķinājāmies…
– Ak, par vakariņām neuztraucieties, šoreiz tās ir uz jūsu pleciem, – es mierīgi pasniedzu viņiem iepriekš rūpīgi sastādītu iepirkumu sarakstu.
– Tuvākais veikals mūsu ciematā ir tikai piecu kilometru attālumā, tas strādā vēl pusstundu, līdz deviņiem. Šeit ir saraksts ar visu, kas mums nepieciešams šīm brīvdienām: laba liellopa gaļa (tieši tāda, kādu jūs vēlējāties), svaigi dārzeņi, ogles grilam, siers, maize, dzeramais ūdens un sieri, trīs veidu.
– Bet mēs esam tik briesmīgi noguruši no ceļa… – Pēteris samulsa, raugoties uz sarakstu kā uz sarežģītu matemātikas uzdevumu.
– Mēs arī neesam nekādi enerģijas kamoli, – paraustīja plecus Juris, kurš tieši tajā brīdī pievienojās mums pie galda. – Es šovakar malku neskaldīju, rokas vienkārši necēlās. Tāpēc, Pēteri, tu ķeries pie cirvja un parādi klasi, bet meitenes tikmēr lai aizbrauc līdz veikalam un visu sagādā. Vai arī otrādi – mēs ar Juri atpūtīsimies, bet jūs abi darbosieties. Izlemiet paši.
Iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt pat oda lidojumu. Viņi skatījās uz mums kā uz svešiniekiem vai citplanētiešiem, kas tikko nolaidušies pagalmā. Viņu prātos vienkārši neietilpa informācija – kāpēc viņu personīgā “all inclusive” pēkšņi ir aizslēgta bez brīdinājuma.
– Nu, jūs gan dodat… – aizvainotā balsī novilka Lāsma, lūpām nedaudz notrīcot. – Varējāt taču mūs laicīgi brīdināt, ka jums nav nekā ēdama.
– Bet mēs naivi domājām, ka jūs paši kā pieauguši cilvēki to saprotat, – es nevainīgi atbildēju. – Jūs taču mums skaitāties draugi, nevis klienti kādā Turcijas “viss iekļauts” viesnīcā, vai ne?
Galu galā viņiem nekas cits neatlika – viņi sēdās mašīnā un devās uz veikalu. Viņi atgriezās apmēram pēc stundas, manāmi īgni un noraizējušies, nesot smagus, piebāztus iepirkumu maisus.
– Cenas jums te pie jūras, protams, ir vienkārši astronomiskas… – Pēteris neapmierināti nomurmināja, kraujot ārā dārgo gaļu uz virtuves galda. – Vairāk nekā simt eiro kā nebijuši.
– Laipni lūdzam reālajā dzīvē, mans draugs! – Juris plati pasmaidīja. – Bet tagad, pietiek čīkstēt, ķeramies pie darba! Lāsma, re kur nazis un dēlītis, sīpoli te ir maisā. Pēteri, grils un ogles gaida tavu prasmīgo roku.
Tajā vakarā notika vēsturisks pavērsiens – viņi pirmo reizi mūsu vasarnīcā paši marinēja gaļu, paši to cepa dūmos un, kas bija lielākais brīnums, paši pēc tam nomazgāja visus taukainos traukus. Es vienkārši paziņoju, ka man pēkšņi jāaiziet, un devos baudīt klusumu šūpuļtīklā zem ābelēm. Svētdienā viņi aizbrauca ļoti domīgi un klusi. Mēs ar Juri spriedām, ka viņi noteikti būs uz mums pamatīgi apvainojušies un mūsu vārtus vairs nekad nevirinās.
Tomēr mēs kļūdījāmies….
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
